Katru reizi pārsteidz arvien vairāk un vairāk.
Šodien sapņoju, ka esmu skolā, un drīz būs sporta stunda. Mēs pabrīnījāmies par jauno ģērbtuvi ar eiroremontu, plastmasas logiem, koka grīdlīstēm un dzelzs durvīm, un gājām gaidīt stundas sākumu. Kamēr vazājāmies, aizvilkāmies tālu no skolas. Lai atgrieztos laikus, uzsēdāmies uz pašgājēja vagona bez augšdaļas (platformas uz riteņiem), kas joņoja pa milzīgi plato prospektu kreisajā pusē pa tramvaja sliedēm.
Vagons nez kāpēc sāka paātrināties arvien ātrāk un ātrāk, ieskrienoties līdz neprātīgam ātrumam. Ko nu darīt? Lēkt nost - salauzīsi kājas. Kaut kādā veidā es precīzi zināju, cik kilometrus esam nobraukuši, un pārdzīvoju, ka atgriezties 40 km atpakaļ būs pavisam ilgi. Vagons traucās kā vējš, bet sliedes beidzās, tāpēc beigu beigās tas aizmauca tieši pa ceļu. Garāmgājēji knapi paspēja izvairīties, it īpaši bērni, kuri spēlējās uz ceļa. Kāpēc viņi to darīja uz prospekta, tiek noklusēts, bet pilnīgi iespējams, ka braucamā daļa līdz tam laikam jau bija beigusies, un mēs bijām iebraukuši privātmāju rajonā.
Galu galā mūsu transportlīdzeklis nokļuva līdz kaut kam līdzīgam dambim, kas bija uzstādīts šķērsām prospektam, kurš līdz tam laikam bija degradējies līdz privātmāju rajonam. Mēs apmetām kūleni un atradāmies ūdenī, turklāt es kā akmens gāju dibenā, bet mans biedrs palika virs ūdens. Izrādījās, ka tas ir Sergejs Kuzņecovs, patiešām mans klasesbiedrs. Interesanti, ka zem ūdens slāņa auga brūnaļģu (lamināriju) meži, un gaisa pietika, lai varētu elpot.
Bija pabaigi, un, lai nezaudētu savaldīšanos, es sāku sekot līdzi savai elpai (viena no vienkāršām un efektīvām meditācijas formām).
Tas palīdzēja, un es sadzirdēju kādas omes balsi no apkārtējām mājām, kura ieteica iet uz priekšu, tur purvs (sic) beidzas. Atskatījos un sapratu, ka tā patiešām ir, un kaut kādā veidā tiku līdz dambim no caurspīdīgas plastmasas.
Ar to sapņa pirmā daļa beidzas, bet tas vēl nebūt nav viss.